/fragments no sarunas ar Šrī Nisargadatta Maharadž/

Jautātājs:

Visi skolotāji iesaka meditēt. Kāds ir meditācijas nolūks?

Mēs pazīstam ārējo maņu un darbību pasauli, bet iekšējo domu un jūtu pasauli mēz pazīstam slikti. Primārais meditācijas nolūks ir sākt apzināties un iepazīties ar mūsu iekšējo dzīvi. Galējais mērķis ir sasniegt dzīves un apziņas avotu. Pakārtoti tam, meditācijas prakse dziļi iespaido mūsu raksturu. Mēs esam vergi tam, ko mēs nezinām: tam, ko zinām, mēs esam saimnieki. Jebkādus trūkumus vai vājumus mēs sevī atklājam un saprotam to iemeslus un darbību, mēs tos pārvaram, tikai zinot par tiem vien; neapzinātais izgaist, kad ievests apzinātajā. Neapzinātā izgaišana atbrīvo enerģiju; prāts jūtas pietiekams un paliek kluss.

Kāda jēga ir klusam prātam?

Kad prāts ir kluss, mēs ieraugam sevi kā tīru liecinieku. Mēs atraujam sevi no pieredzes un tās pieredzētāja un stāvam atstatus kā tīra apjausma, kas ir pāri šiem diviem. Personība, balstīta uz paš-identificēšanos, uz iedomām par sevi kā kaut ko: “es esmu šis, es esmu tas”, turpinās, bet tikai kā objektīvās pasaules daļa. Tās identifikācija ar liecinieku pārtrūkst.

Cik es varu saprast, es dzīvoju daudzos līmeņos, un dzīvei katrā līmenī ir nepieciešama enerģija. Šis Pats pēc savas dabas jūsmo visā, un tā enerģijas plūst uz āru. Vai meditācijas nolūks nav novirzīt enerģijas uz augstākiem līmeņiem vai novirzīt tās atpakaļ un augšup, lai dotu iespēju arī augstākiem līmeņiem plaukt?

Nav runa tik daudz par līmeņiem cik par gunām (īpašībām). Meditācija ir satviska aktivitāte, un tās mērķis ir pilnībā likvidēt tamas (inerce) un radžas (impulss). Tīra satva (harmonija) ir perfekta brīvība no gausuma un nemierīguma.

Kā stiprināt un attīrīt satvu?

Satva vienmēr ir tīra un stipra. Tā ir kā saule. Tā varētu šķist mākoņu un putekļu aizsegta, bet tikai no uztvērēja skata punkta. Rūpējies par tā, kas to aizsedz, iemesliem, ne par sauli.

Kāds pielietojums ir satvai?

Kāds pielietojums ir patiesībai, labumam, harmonijai, skaistumam? To mērķis ir tos pašos. Tie manifestē spontāni un bez piepūles, kad lietas tiek atstātas savā vaļā, tajās neiejaucas, netiek nopeltas vai gribētas, vai konceptualizētas, bet tiek pieredzētas pilnā apjausmā. Šāda apjausma pati par sevi ir satva. Tā neizmanto lietas un cilvēkus – tā piepilda tos.

Ja reiz es nevaru uzlabot satvu, man ir jāparūpējas tikai par tamas un radžas? Kā par tām parūpēties?

Vērojot to ietekmi tevī un uz tevi. Apjaut tās darbībā, vēro to izpausmes tavās domās, vārdos un darbos, un pakāpeniski to tvēriens pār tevi atmaigs, un parādīsies tīra satvas gaisma. Tas nav ne grūts, ne ilgstošs process; patiess dedzīgums ir vienīgais veiksmes noteicējs.